Pēdējos gados šo terminu – “smaidīgā depresija” – arvien biežāk lieto psihiskās veselības speciālisti, lai apzīmētu stāvokli, ko savā ziņā varētu raksturot kā “augsti funkcionējoša depresija” (līdz konkrētam brīdim!!) ar ārēji netipiskām depresijas simptomu izpausmēm. Respektīvi, ārēji šie cilvēki sevi pozicionē kā optimistiski noskaņotus, priecīgus, enerģiskus, uz sasniegumiem orientētus, kaut gan psihisko stāvokli jau citkārt var definēt kā vidēji smagu vai smagu depresiju ar izjustu, piemēram, bezcerību, nomāktību, vainas izjūtu, bezspēcību, vientulību, tukšumu, suicidālām domām u.c. Tāpat indivīds saglabā šķietami optimālu funkcionēšanu (turpina apmeklēt darbu, samērā produktīvi var strādāt, studēt, mācīties, iesaistīties dažādās aktivitātes, uzturēt sociālus kontaktus, iegūt labas sekmes u.c.), veiksmīgi spēj uzturēt stingru viltus fasādi “viss ir kārtībā” vai “masku, zem kuras slēpjas ciešanas”, līdz ar to apkārtēji (t.sk. tuvinieki) nespēj pamanīt/nolasīt “sarkanos karogus” – depresijā slīkstošu tuvinieku. Tādējādi “smaidīgā depresija” rada lielu bīstamību indivīdam.
Visnopietnākais un smagākais risks – suicīda mēģinājums vai pat pabeigts akts. Šo uzvedību pastiprina fakts, ka šiem cilvēkiem (salīdzinājumā ar “klasiski” noritošu depresijas epizodi) visbiežāk ir saglabāts enerģijas līmenis, tādējādi pietiek spēks, lai formulētu pašnāvības idejas, plānotu to un veiktu. Pēc suicidālas uzvedības bieži vien tuvinieki, skolas vai darba kolēģi saka “tas ir šoks, viņš/(-a) taču bija tik smaidīgs un šķietami priecīgs cilvēks. Nekad nedomāju, ka viņš/(-a) ko tādu var mēģināt”.
Otrs risks (un kas loģiski aizved pie iepriekš aprakstītām sekām) – samazināta iespēja iegūt tuvinieku psihoemocionālo atbalstu, kā arī profesionālu palīdzību (ārstēšanu). Bieži vien pie depresīviem stāvokļiem apkārtējie ir tie, kas iedrošina meklēt palīdzību un uzklausa, bet ja simptomi tiek maskēti, tad diemžēl arī palīdzība citkārt izpaliek..
Dažkārt arī pats cilvēks nesaprot, kas īsti ar viņu notiek, kā arī pašam ir grūtības definēt emocionālo pašsajūtu. Citkārt dominējošs stāvokļa noliegums.
Bieži vien tuvinieki var novērot priekšplānā izvirzīto un redzamo somatisko simptomātiku (piem., dažādas, daudzveidīgas sāpes ķermenī bez objektīvi izskaidrota organiska cēloņa, izmaiņas ēstgribā, ķermeņa svarā, naktsmiegā, seksuālajā sfērā), kuru nevajadzētu ignorēt, tāpat svarīgi pievērst uzmanību emocionālajam jūtīgumam, pasaules saasinātai uztverei, aizkaitināmībai, uzvedības izmaiņām (piem., pārmērīga vielu lietošana, pēkšņa tieksme uz riskantu uzvedību u.c.).
Jāatzīmē, ka “laimīgās fasādes” uzturēšana ir iekšējo resursu patērējoša aktivitāte – rodas nogurums no pastāvīgu emocionālo ciešanu slēpšanas, kā arī aktualizētas pavadošas bailes – tikt atklātam.
Depresīvā stāvokļa slēpšana saistāma ar vairākiem faktoriem:
Bieži vien cilvēki, kam ir depresija, jūtas kā slogs tuviniekiem. Lai mazinātu šo sajūtu, var notikt simptomu slēpšana
Kauna izjūta – lai arī psihisko slimību stigma ir krietni mazināta, tomēr tā joprojām pastāv. Ja cilvēks izjūt kaunu par savu stāvokli, notiek slimības neatzīšana
Noliegums – atzīt, ka nepieciešama profesionāla palīdzība priekš daudziem indivīdiem ir liels solis. Līdz ar to var dzīvot noliegumā, lai nav jānonāk saskarsmē ar diskomfortu izraisošām sajūtām. Tādā veidā var tikt uzturēta mākslīga kontrole pār situāciju
Mūsdienās lai arī ne vienmēr vienkārši, tomēr depresija ir ārstējama saslimšana. Griežoties pie speciālista pēc palīdzības, tiks ieteikts efektīvākais risinājums konkrētajā gadījumā. Bieži vien tā ir kombinācija – medikamentoza terapija+profesionāla psiholoģiska palīdzība, lai izprastu simptomu uzturošos mehānismus un korekcija+režīma un fizisko aktivitāšu pārskatīšana un sabalansēšana.