Līdzatkarības slazdā

Cauri gadsimtiem vijušies daudzi un dažādi līdzatkarības formulējumi, ietverot kā plašākus, tā arī šaurākus definējumus. Līdzatkarība var izpausties jebkurās attiecībās, tomēr visbiežāk tā vērojama partnerattiecībās, bet var skart arī vecāku un bērnu attiecības, draugu un pat kolēģu.

Līdzatkarīgs cilvēks ir tāds, kurš ir ļāvis citas personas uzvedībai ietekmēt sevi un kuram ir nepārvarama tieksme kontrolēt šīs personas uzvedību (M.Bītija).

Būtībā līdzatkarība ir kā atsevišķs atkarības veids; atkarība no atkarīga cilvēka. Tā ir emocionāla atkarība no otra cilvēka un viņa uzvedības, nespējot nostādīt stingras robežas un nošķirt savu atbildību no otras personas rīcības.

Līdzatkarīga persona priekšplānā izvirza otra cilvēka dzīvi – sāk to dzīvot, šādā veidā remdējot savus emocionālos pārdzīvojumus, ciešanas– pieķeras otram un mēģina viņu glābt. Līdzatkarīgie ir kā ievainoti bērni, kuri nēsā pieaugušo maskas un baidās, ka tiks ieraudzīta ievainotā daļa. Līdzatkarīgam cilvēkam ir grūtības sevi pietiekami mīlēt un cienīt, caur otra cilvēka problēmu risināšanu izjūt vajadzības un piepildīšanas sajūtu (aizpilda emocionālos tukšumus). Tomēr veidojas iluziora kontrole – liekas, ka ar dažādām tehnikām (runāšana, iebiedēšana, vainošana, piespiešana doties pie speciālistiem, pierunāšanu) kontrolē atkarīgo personu. Nepārtraukti tiek meklētas jaunas stratēģijas, fiksētas vēlmē kontrolēt otru. Tas paņem daudz iekšējos resursus. Šeit rodas arī milzīgs slazds – jo vairāk tiek kontrolēts, glābts, citkārt arī piesegts atkarīgais, jo vairāk tiek traucēts un liegts atkarīgai personai izjust loģiskas sekas savai uzvedībai. Veids, kā var palīdzēt, - neiesaistīties atkarīgā manipulējošās shēmās, ļaut otram pašam risināt savas problēmas. Jāļauj atkarīgajam ieraudzīt un sastapties ar viņa rīcības sekām.

Predispozīcija līdzatkarībai sakņojas bērnības pieredzē ar šādu darbojošos mehānismu:

• Bērnībā nav tiktas nodrošinātas bērna psihoemocionālās un fiziskās vajadzības – beznosacījuma mīlestība, pieņemšana, rūpes, gādība. Bijusi novārtā atstāšana, emocionālā, fiziskā vai seksuālā vardarbība. Iespējama arī aprūpētāja atkarība, psihiskas saslimšanas ģimenē. Tādējādi nav izveidota droša piesaiste ar uzticību.

• Neapzinātā veidā bērnībā apgūtais attiecību modelis tiek pārnests pieaugošā dzīvē un intuitīvā veidā tiek meklētas identiskas figūras ģimenes locekļiem.

• Rodas neapzināta cerība – izdziedināties caur pagātnes attiecību modeli tikai tagadnē caur jaunām attiecībām – iegūt nesaņemto mīlestību. Tas ir strupceļš. Cilvēks cer uz beznosacījuma mīlestību un gādību, esot destruktīvās attiecībās un ar cilvēku, kas viņam to nevar sniegt.

• Atveseļošanās potenciāls neatrodas otrā (tas ir – mēģinot pārtraukt otra atkarību), bet gan atrodas pašā līdzatkarīgā personā – veidā, kā mēs ļaujam citu cilvēku uzvedībai mūs ietekmēt un tajā, kā mēs ietekmējam citus caur apsēstību, kontrolēšanu, pārspīlētu “palīdzēšanu”, rūpēm, zemu pašvērtējumu, pašsavaldīšanos, dusmu un vainas izjūtu.

Lai izbeigtu līdzatkarīgas attiecības, jāatrisina problēmas noliegums un jānonākt saskarsmē ar savu bezpalīdzības izjūtu un jāatzīst sev “es šo situāciju nevaru izmainīt”. Tad situācija iezīmējas kā zaudējums, pēc kā seko sērošanas fāzes (noliegums, dusmas, kaulēšanās, depresija, samierināšanās), kas ir jāizdzīvo, lai atveseļotos.

Bet svarīgi apzināties – veidojot jaunas attiecības ir paaugstināts risks atkārtoti iesaistīties līdzatkarīgās attiecībās, jo atkārtošanas mehānisms līdzatkarīgām personām var saglabāties visu mūžu. Uzvedība tiek mainīta caur apzināšanos, izpratni un piesardzību.