Kāpēc grūti meklēt palīdzību depresijas gadījumā?

Katru gadu apmēram 6 miljoni vīriešu piedzīvo depresīvu epizodi (National Institute of Mental Health). Vīriešiem ar depresīvu epizodi ir augstāks atkarību izraisošu vielu lietošana un atkarības risks, tāpat arī 4 reizes biežāk tiek izdarīts pabeigts suicīds, salīdzinot ar sievietēm.

Ņemot vērā faktu, ka sievietēm apmēram divas reizes biežāk tiek diagnosticēta depresijas epizode, var radīt ilūziju, ka vīrieši ir mazāk pakļauti klīniskai depresijai.

Kā zināms, depresijas simptomi cilvēkiem izpaužas dažādi. Pētnieki un klīnicisti arī secinājuši, ka klīniskās depresijas izpausmēm vērojamas dzimuma atšķirības – vīriešiem izteiktāk priekšplānā izvirzīta eksternalizēta simptomātika (dusmas, agresivitāte, aizkaitināmība, apgrūtināta impulsu kontrole, pazemināta frustrācijas tolerance, riskanta uzvedība), izvairīga uzvedība, sociāla izolētība (piem., pārmērīga iesaiste darbā (“bēgšanas” mehānisms), norobežošanās, nepieciešamība pēc lielākas autonomijas, nošķirtība no attiecībām, tadējādi izpaliekot atbalstam, tāpat bieži aktualizējas somatiski simptomi (nogurums, bezmiegs, dažādas sāpes ķermenī), savukārt internalizētie simptomi izpaužas ar emocionālu tukšumu/trulumu, nespēju izpaust savas emocijas. Bieži raksturīga emocionālo ciešanu, nomāktības, skumju noliegums, savu izjūtu neatzīšana.

Iezīmējas priekšroka uz “pašārstēšanās” metožu piekopšanu, piemēram, skumju gremdēšana alkoholā nekā profesionālas palīdzības meklēšana.

Pētnieki izvairīšanos meklēt profesionālu palīdzību saista ar maskulinitātes ideoloģiju.

Bieži vien audzināšanas pieejā zēniem tiek uzsvērta emociju ierobežošana, neizpaušana; savu emocionālo pārdzīvojumu slēpšana; tāpat tiek veicināta kauna sajūta par piedzīvotām emocijām. Klišejiskie piemēri “zēni neraud”, “tu esi pārāk emocionāls – tā puiši neuzvedās” u.c

Joprojām virkne pētījumu apstiprina, ka vīrieši depresijas saslimšanu uzskata kā vājuma pazīmi, tāpat pastāv dzīva pārliecība, ka depresiju vīriešiem neklājas piedzīvot.

Rietumu sabiedrībā tiek uzstādītas augstas prasības pret vīriešiem: jābūt stipriem, veiksmīgiem, orientētiem uz karjeras sasniegumiem, vienlaikus jāveido ģimeni, kur jābūt par apgādātāju, ienākumu pelnītāju, ar pašpaļāvību, augstām pašregulācijas spējām, emocionāli līdzsvarotam, nesatricināmam. Realitātē reti kurš tik augstas prasības var izpildīt/sasniegt.

Veidojas tāds kā apburtais loks – depresijas gadījumā notiek izvairīšanās no palīdzības meklēšanas, kā arī aprakstītie augstie standarti (prasības) var veicināt depresīvas izjūtas un mazvērtību.

Tāpat tiek kultivēts, ka emociju izjušana, izpaušana, ievainojamība saistīta ar sievišķo komponentu. Sabiedrībā vīriešu sociāla loma pieprasa izvairīties no sievišķīgām uzvedības izpausmēm. Ņemot vērā, ka depresīvs cilvēks izjūt bezspēcību un kontroles zaudēšanu (kas sociāli vairāk tiek attiecināts sieviešu raksturojumam), tad profesionālas palīdzības meklēšana saistīta ar bailēm zaudēt maskulinitāti.

Depresija ir nopietna psihiska saslimšana, kas var skart ikvienu. Kā pie jebkuras saslimšanas ir nepieciešama atbilstoša ārstēšana. Ir vieglāk domāt kategorijās, piemēram, - ja cilvēks salauž kāju, tad izpaliek iekšējās diskusijas – vajag palīdzību vai nevajag. Bet diemžēl saslimšanas, kas skar psihisko veselību, dažādu iesakņojušos stereotipu, aizspriedumu un mītu dēļ ir grūti meklēt un lūgt palīdzību.

Neārstētai depresijai var būt smagas sekas – slimība var pāriet hroniskā līmenī vai letāls iznākums (pašnāvība).

Psihoterapeitiskā procesā rodas izpratne par depresīvu simptomu veicinošajiem, uzturošajiem mehānismiem. Atceries, Tavas vajadzības ir prioritāras – parūpējies par sevi. Līdzīgi, kā lidmašīnā klausoties drošības instrukciju avārijas situācijā – pirms palīdzi otram – uzliec masku sev!