Pāridarījumi, kas slēpjas zem "īpašas saiknes un tuvības"

Jau gadu desmitiem ir pierādījušās saistības starp bērnībā piedzīvoto pieredzi un psihoemocionāliem un psihosociāliem sarežģījumiem pieaugušo vecumā. Klienti, atnākot uz terapiju, izsakot savas šī brīža sūdzības, piemēram, “dusmu izvirdumi”, “grūtības veidot partnerattiecības” u.c., saka:

“es nezinu, kur meklējama problēmas sakne! Es bērnībā ģimenē biju mīļākais bērns, biju īpašs – man visu uzticēja.. stāstīja visādus noslēpumus..”.

Klasiski, kad domājam par bērnībā piedzīvotu vardarbību, pāridarījumiem, pārkāptām robežām, akcentējam verbālu, fizisku un seksuālu vardarbību. Tomēr citkārt (un samērā bieži) pāridarījumi slēpjas zem “īpašas saiknes un tuvības”, tādējādi pašam klientam šos pārkāpumus grūtāk identificēt, ieraudzīt un atzīt.

Emocionālais incests ir ģimenes dinamika, kurā vecāks pret bērnu izturas kā pret “labāko draugu”, romantisko partneri, respektīvi, bērnu pārvērš par “mazo dzīvesbiedru”. Vecāks pret bērnu izturas kā pret uzticības personu, pārslogojot bērnu ar vecumam un situācijai neatbilstošu tematiku – notiek dalīšanās ar pieaugušo problēmām, emocionālajiem sarežģījumiem un pāridarījumiem; tiek prasīts (visbiežāk netiešā, bet nepārprotamā veidā), lai bērns apmierinātu vecāka emocionālās vajadzības, ar kurām pats pieaugušais nespēj tikt galā. Bērniem tiek prasīts tas, ko viņiem kā bērniem ir nepieciešams saņemt no vecākiem. Tādējādi bērns ieņem “aizstājēja lomu”.

Notiek pilnīga lomu apgriešana, kur bērnam nākas rūpēties par vecāka emocionālajām vajadzībām un pielāgoties tām.

Ar šādiem paaudžu robežu pārkāpumiem bieži var sastapties uzreiz pēc partneru šķiršanās. Māte un tēvs pieķeras bērniem, meklējot emocionālo atbalstu, kuru viņi nevar gūt viens no otra. Tā kā bērns šajā situācijā izjūt svarīguma, vajadzības izjūtu, bet patiesībā iekšēji ievainojamību un emocionālas sāpes, tad bērns viegli var kļūt par šāda emocionālā incesta upuri.

Tas bērniem laupa bērnību un drošības izjūtu, kā arī iemāca, ka savas svarīgās vajadzības var apmierināt tikai kā upuris. Robežu pārkāpšana iemāca būt par upuriem!

Pieaugušie, kuri bērnībā piedzīvojuši emocionālo incestu, var izjust sekojošas pazīmes:

• pazeminātu pašvērtējumu, vāju sevis uztveri, nepietiekamības, nepilnvērtības izjūtu;

• beznosacījuma mīlestības iztrūkumu;

• pārmērīgu vainas un kauna izjūtu;

• vainas sajūtu par vecāku atstāšanu; izteiktas grūtības izprast un izteikt savas emocionālās, fiziskās vajadzības;

• grūtības atklāt savu ievainojamu, patieso daļu; grūtības noteikt personiskās robežas;

• līdzatkarība, pārmērīga nepieciešamība uzņemties rūpes par citiem, atbildības uzņemšanās par otra emocijām;

• diskomforta izjūta, ja citi izrāda rūpes par viņiem;

• sajūtu, ka citu vajadzības ir svarīgākas par viņu pašu;

• izpratne, ka viņu vērtība slēpjas tajā, ka var būt noderīgi citiem; attiecību veidošanas grūtības, pavājinātas spējas veidot romantiskās attiecības;

• svārstīšanos starp “tuvošanos” un “distancēšanos” attiecībās;

• mīlestības un naida attiecību dinamiku, idealizācija un devalvācija;

• svārstīšanos starp vecāka “uzlikšanu” uz pjedestāli un sarežģīju jūtu atzīšanu attiecībās;

• trauksmi un diskomfortu būt līdzās cilvēkiem, kas ir intensīvu emociju periodos;

• var attīstīties sarežģījumi seksuālajā sfērā, iesaistīšanās dažādu veidu atkarībās (vielu lietošana, azartspēles, pornogrāfija u.c.);

• ēšanas traucējumi.

Tikai ar identificētām grūtībām var kaut ko darīt - tās koriģēt, izprast, lai sekmētu dzīves kvalitāti, mazinot emocionālās ciešanas, kā arī lai neadaptīvie uzvedības modeļi netiktu pārnesti uz nākamo paaudzi.